Rūķīi un Meavecis
Uz visiem kokiem meā jauns guļ sniegs.
Un skaņas mīkstas, it kā sniegu apvēluās veļas.
Nu sila rūķīiem būs gan ko pikoties,
rau, rau, kur tie aiz paegļiem jau ceļas!
Kreiso, kreiso, 1, 2, 3! Kreiso, kreiso, 1, 2, 3! Un reizē!
Olektgari vīriņi, sprīdi gari uzači,
baltu tāu micītes, brūnu sūnu biksītes,
Divi pulkos stājas, ņirb pa gaisu kājas,
sniega vāli veļas, skanu kalni ceļas.
Kāds prieks, kāda līksme!
Hallo! Heidā! Bravo! Urrā!
Te rupja balss no mea malas sauc: Tas tak par daudz!
Vai tā jūs manim kārat spilviņas un tinat tātiņas
un gaiņājat no mājām agatas?
Tik blēņas jums un niekoanās rūp.
Tūlīt uz Lāčupurvu lasīt lāčusūnas!
To dzirdot pikotāji skrien, un klūp, kur kurais patapdams.
Cits paegļu pudurā, cits koka dobumā, cits rudzrugāju rudens aparā.
Un acis bolīdams, un teterkāpostus tiem visiem solīdams,
Lien Meavecis atkal mea biezumā,
un atkal tuks un kluss ir klajumā.