Reiz meā dzima eglīte
Reiz meā dzima eglīte un meā auga tā,
tik slaida, skaista, zaļoksna bij' ziemā, vasarā,
tik slaida, skaista, zaļoksna bij' ziemā, vasarā.
Dzied dziesmu viņai putenis un miegā ieaijā,
sals sniega segā satinis, lai nenosaltu tā,
sals sniega segā satinis, lai nenosaltu tā.
Zem eglītes mazs zaķītis, kaut bailīgs, draiskuļo,
un dau brīdi dusmīgs vilks tai garām aizcilpo,
un dau brīdi dusmīgs vilks tai garām aizcilpo.
Klau, sniegs kā dzied zem ragavām pa mea biezokņiem,
tur zirdziņ kājām pinkainām skrien sīkiem riksīiem,
tur zirdziņ kājām pinkainām skrien sīkiem riksīiem.
Velk ragaviņas bērītis, sē iekā vectētiņ,
mums eglīti ir nocirtis līdz paai saknei viņ,
mums eglīti ir nocirtis līdz paai saknei viņ.
Tu uzposta un greznota pie mums nu esi te,
cik daudz, daudz prieka mazajiem tu nesi, eglīte,
cik daudz, daudz prieka mazajiem tu nesi, eglīte.